From abdīcō (“to deny”) + -īvus.
abdicātīvus (feminine abdicātīva, neuter abdicātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | abdicātīvus | abdicātīva | abdicātīvum | abdicātīvī | abdicātīvae | abdicātīva | |
genitive | abdicātīvī | abdicātīvae | abdicātīvī | abdicātīvōrum | abdicātīvārum | abdicātīvōrum | |
dative | abdicātīvō | abdicātīvae | abdicātīvō | abdicātīvīs | |||
accusative | abdicātīvum | abdicātīvam | abdicātīvum | abdicātīvōs | abdicātīvās | abdicātīva | |
ablative | abdicātīvō | abdicātīvā | abdicātīvō | abdicātīvīs | |||
vocative | abdicātīve | abdicātīva | abdicātīvum | abdicātīvī | abdicātīvae | abdicātīva |