From abdudicō (“to deny away”) + -īvus.
abjudicātīvus (feminine abjudicātīva, neuter abjudicātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | abjudicātīvus | abjudicātīva | abjudicātīvum | abjudicātīvī | abjudicātīvae | abjudicātīva | |
genitive | abjudicātīvī | abjudicātīvae | abjudicātīvī | abjudicātīvōrum | abjudicātīvārum | abjudicātīvōrum | |
dative | abjudicātīvō | abjudicātīvae | abjudicātīvō | abjudicātīvīs | |||
accusative | abjudicātīvum | abjudicātīvam | abjudicātīvum | abjudicātīvōs | abjudicātīvās | abjudicātīva | |
ablative | abjudicātīvō | abjudicātīvā | abjudicātīvō | abjudicātīvīs | |||
vocative | abjudicātīve | abjudicātīva | abjudicātīvum | abjudicātīvī | abjudicātīvae | abjudicātīva |