New Latin; from aconītum (“monk's hood, aconite, poison”), from Ancient Greek ἀκόνιτον (akóniton, “wolf's bane”).
aconītus (feminine aconīta, neuter aconītum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | aconītus | aconīta | aconītum | aconītī | aconītae | aconīta | |
genitive | aconītī | aconītae | aconītī | aconītōrum | aconītārum | aconītōrum | |
dative | aconītō | aconītae | aconītō | aconītīs | |||
accusative | aconītum | aconītam | aconītum | aconītōs | aconītās | aconīta | |
ablative | aconītō | aconītā | aconītō | aconītīs | |||
vocative | aconīte | aconīta | aconītum | aconītī | aconītae | aconīta |