From affirmō (“to affirm”) + -īvus.
affirmātīvus (feminine affirmātīva, neuter affirmātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | affirmātīvus | affirmātīva | affirmātīvum | affirmātīvī | affirmātīvae | affirmātīva | |
genitive | affirmātīvī | affirmātīvae | affirmātīvī | affirmātīvōrum | affirmātīvārum | affirmātīvōrum | |
dative | affirmātīvō | affirmātīvae | affirmātīvō | affirmātīvīs | |||
accusative | affirmātīvum | affirmātīvam | affirmātīvum | affirmātīvōs | affirmātīvās | affirmātīva | |
ablative | affirmātīvō | affirmātīvā | affirmātīvō | affirmātīvīs | |||
vocative | affirmātīve | affirmātīva | affirmātīvum | affirmātīvī | affirmātīvae | affirmātīva |