From atriebt (“to avenge”) + -ēja (“-er”), or atriebējs (“fighter”) + -a (“fem.”).
atriebēja f (4th declension, masculine form: atriebējs)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | atriebēja | atriebējas |
| accusative (akuzatīvs) | atriebēju | atriebējas |
| genitive (ģenitīvs) | atriebējas | atriebēju |
| dative (datīvs) | atriebējai | atriebējām |
| instrumental (instrumentālis) | atriebēju | atriebējām |
| locative (lokatīvs) | atriebējā | atriebējās |
| vocative (vokatīvs) | atriebēja | atriebējas |
See the etymology of the corresponding lemma form.
atriebēja m