From atturēt (“to hold back, to withhold”) + -īgs.
atturīgs (definite atturīgais, comparative atturīgāks, superlative visatturīgākais, adverb atturīgi)
masculine (vīriešu dzimte) | feminine (sieviešu dzimte) | ||||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
singular (vienskaitlis) |
plural (daudzskaitlis) |
singular (vienskaitlis) |
plural (daudzskaitlis) | ||||||
nominative (nominatīvs) | atturīgs | atturīgi | atturīga | atturīgas | |||||
accusative (akuzatīvs) | atturīgu | atturīgus | atturīgu | atturīgas | |||||
genitive (ģenitīvs) | atturīga | atturīgu | atturīgas | atturīgu | |||||
dative (datīvs) | atturīgam | atturīgiem | atturīgai | atturīgām | |||||
instrumental (instrumentālis) | atturīgu | atturīgiem | atturīgu | atturīgām | |||||
locative (lokatīvs) | atturīgā | atturīgos | atturīgā | atturīgās | |||||
vocative (vokatīvs) | — | — | — | — | |||||