Present participle of cōnīveō.
cōnīvēns (genitive cōnīventis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia | ||
genitive | cōnīventis | cōnīventium | |||
dative | cōnīventī | cōnīventibus | |||
accusative | cōnīventem | cōnīvēns | cōnīventēs cōnīventīs |
cōnīventia | |
ablative | cōnīvente cōnīventī1 |
cōnīventibus | |||
vocative | cōnīvēns | cōnīventēs | cōnīventia |
1When used purely as an adjective.