Present participle of connīveō.
connīvēns (genitive connīventis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | connīvēns | connīventēs | connīventia | ||
genitive | connīventis | connīventium | |||
dative | connīventī | connīventibus | |||
accusative | connīventem | connīvēns | connīventēs connīventīs |
connīventia | |
ablative | connīvente connīventī1 |
connīventibus | |||
vocative | connīvēns | connīventēs | connīventia |
1When used purely as an adjective.