From cōnsōlō (“to cheer, comfort, console”) + -īvus.
cōnsōlātīvus (feminine cōnsōlātīva, neuter cōnsōlātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | cōnsōlātīvus | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva | |
genitive | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvōrum | cōnsōlātīvārum | cōnsōlātīvōrum | |
dative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | |||
accusative | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvam | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvōs | cōnsōlātīvās | cōnsōlātīva | |
ablative | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvā | cōnsōlātīvō | cōnsōlātīvīs | |||
vocative | cōnsōlātīve | cōnsōlātīva | cōnsōlātīvum | cōnsōlātīvī | cōnsōlātīvae | cōnsōlātīva |