From dēdūcō (“to derive”) + -īvus.
dēductīvus (feminine dēductīva, neuter dēductīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dēductīvus | dēductīva | dēductīvum | dēductīvī | dēductīvae | dēductīva | |
genitive | dēductīvī | dēductīvae | dēductīvī | dēductīvōrum | dēductīvārum | dēductīvōrum | |
dative | dēductīvō | dēductīvae | dēductīvō | dēductīvīs | |||
accusative | dēductīvum | dēductīvam | dēductīvum | dēductīvōs | dēductīvās | dēductīva | |
ablative | dēductīvō | dēductīvā | dēductīvō | dēductīvīs | |||
vocative | dēductīve | dēductīva | dēductīvum | dēductīvī | dēductīvae | dēductīva |