dējectus m (genitive dējectūs); fourth declension
Fourth-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | dējectus | dējectūs |
genitive | dējectūs | dējectuum |
dative | dējectuī | dējectibus |
accusative | dējectum | dējectūs |
ablative | dējectū | dējectibus |
vocative | dējectus | dējectūs |
dējectus (feminine dējecta, neuter dējectum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dējectus | dējecta | dējectum | dējectī | dējectae | dējecta | |
genitive | dējectī | dējectae | dējectī | dējectōrum | dējectārum | dējectōrum | |
dative | dējectō | dējectae | dējectō | dējectīs | |||
accusative | dējectum | dējectam | dējectum | dējectōs | dējectās | dējecta | |
ablative | dējectō | dējectā | dējectō | dējectīs | |||
vocative | dējecte | dējecta | dējectum | dējectī | dējectae | dējecta |