Present participle of dējuvō
dējuvāns (genitive dējuvantis); third-declension one-termination participle
{{rfdef}}
.Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | dējuvāns | dējuvantēs | dējuvantia | ||
genitive | dējuvantis | dējuvantium | |||
dative | dējuvantī | dējuvantibus | |||
accusative | dējuvantem | dējuvāns | dējuvantēs dējuvantīs |
dējuvantia | |
ablative | dējuvante dējuvantī1 |
dējuvantibus | |||
vocative | dējuvāns | dējuvantēs | dējuvantia |
1When used purely as an adjective.