Present participle of dērīdeō.
dērīdēns (genitive dērīdentis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | dērīdēns | dērīdentēs | dērīdentia | ||
genitive | dērīdentis | dērīdentium | |||
dative | dērīdentī | dērīdentibus | |||
accusative | dērīdentem | dērīdēns | dērīdentēs dērīdentīs |
dērīdentia | |
ablative | dērīdente dērīdentī1 |
dērīdentibus | |||
vocative | dērīdēns | dērīdentēs | dērīdentia |
1When used purely as an adjective.