Borrowed from Latin designatus.
designatus (strong nominative masculine singular designatuser, not comparable)
Perfect passive participle of dēsignō.
dēsignātus (feminine dēsignāta, neuter dēsignātum); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dēsignātus | dēsignāta | dēsignātum | dēsignātī | dēsignātae | dēsignāta | |
genitive | dēsignātī | dēsignātae | dēsignātī | dēsignātōrum | dēsignātārum | dēsignātōrum | |
dative | dēsignātō | dēsignātae | dēsignātō | dēsignātīs | |||
accusative | dēsignātum | dēsignātam | dēsignātum | dēsignātōs | dēsignātās | dēsignāta | |
ablative | dēsignātō | dēsignātā | dēsignātō | dēsignātīs | |||
vocative | dēsignāte | dēsignāta | dēsignātum | dēsignātī | dēsignātae | dēsignāta |