From the participle of dēstituō (“I set in place; I abandon”).
dēstitūtus (feminine dēstitūta, neuter dēstitūtum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dēstitūtus | dēstitūta | dēstitūtum | dēstitūtī | dēstitūtae | dēstitūta | |
genitive | dēstitūtī | dēstitūtae | dēstitūtī | dēstitūtōrum | dēstitūtārum | dēstitūtōrum | |
dative | dēstitūtō | dēstitūtae | dēstitūtō | dēstitūtīs | |||
accusative | dēstitūtum | dēstitūtam | dēstitūtum | dēstitūtōs | dēstitūtās | dēstitūta | |
ablative | dēstitūtō | dēstitūtā | dēstitūtō | dēstitūtīs | |||
vocative | dēstitūte | dēstitūta | dēstitūtum | dēstitūtī | dēstitūtae | dēstitūta |