From dēstruō (“to destroy, demolish”) + -īvus.
dēstrūctīvus (feminine dēstrūctīva, neuter dēstrūctīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dēstrūctīvus | dēstrūctīva | dēstrūctīvum | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīva | |
genitive | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīvī | dēstrūctīvōrum | dēstrūctīvārum | dēstrūctīvōrum | |
dative | dēstrūctīvō | dēstrūctīvae | dēstrūctīvō | dēstrūctīvīs | |||
accusative | dēstrūctīvum | dēstrūctīvam | dēstrūctīvum | dēstrūctīvōs | dēstrūctīvās | dēstrūctīva | |
ablative | dēstrūctīvō | dēstrūctīvā | dēstrūctīvō | dēstrūctīvīs | |||
vocative | dēstrūctīve | dēstrūctīva | dēstrūctīvum | dēstrūctīvī | dēstrūctīvae | dēstrūctīva |