Present participle of dētineō.
dētinēns (genitive dētinentis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | dētinēns | dētinentēs | dētinentia | ||
genitive | dētinentis | dētinentium | |||
dative | dētinentī | dētinentibus | |||
accusative | dētinentem | dētinēns | dētinentēs dētinentīs |
dētinentia | |
ablative | dētinente dētinentī1 |
dētinentibus | |||
vocative | dētinēns | dētinentēs | dētinentia |
1When used purely as an adjective.