From disjungō (“to disjoin”) + -īvus.
disjūnctīvus (feminine disjūnctīva, neuter disjūnctīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | disjūnctīvus | disjūnctīva | disjūnctīvum | disjūnctīvī | disjūnctīvae | disjūnctīva | |
genitive | disjūnctīvī | disjūnctīvae | disjūnctīvī | disjūnctīvōrum | disjūnctīvārum | disjūnctīvōrum | |
dative | disjūnctīvō | disjūnctīvae | disjūnctīvō | disjūnctīvīs | |||
accusative | disjūnctīvum | disjūnctīvam | disjūnctīvum | disjūnctīvōs | disjūnctīvās | disjūnctīva | |
ablative | disjūnctīvō | disjūnctīvā | disjūnctīvō | disjūnctīvīs | |||
vocative | disjūnctīve | disjūnctīva | disjūnctīvum | disjūnctīvī | disjūnctīvae | disjūnctīva |