Present participle of dīvāricō.
dīvāricāns (genitive dīvāricantis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | dīvāricāns | dīvāricantēs | dīvāricantia | ||
genitive | dīvāricantis | dīvāricantium | |||
dative | dīvāricantī | dīvāricantibus | |||
accusative | dīvāricantem | dīvāricāns | dīvāricantēs dīvāricantīs |
dīvāricantia | |
ablative | dīvāricante dīvāricantī1 |
dīvāricantibus | |||
vocative | dīvāricāns | dīvāricantēs | dīvāricantia |
1When used purely as an adjective.