Present participle of dīvēndō
dīvēndēns (genitive dīvēndentis); third-declension one-termination participle
Third-declension participle.
singular | plural | ||||
---|---|---|---|---|---|
masc./fem. | neuter | masc./fem. | neuter | ||
nominative | dīvēndēns | dīvēndentēs | dīvēndentia | ||
genitive | dīvēndentis | dīvēndentium | |||
dative | dīvēndentī | dīvēndentibus | |||
accusative | dīvēndentem | dīvēndēns | dīvēndentēs dīvēndentīs |
dīvēndentia | |
ablative | dīvēndente dīvēndentī1 |
dīvēndentibus | |||
vocative | dīvēndēns | dīvēndentēs | dīvēndentia |
1When used purely as an adjective.