Perfect passive participle of ēmendīcō.
ēmendīcātus (feminine ēmendīcāta, neuter ēmendīcātum); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | ēmendīcātus | ēmendīcāta | ēmendīcātum | ēmendīcātī | ēmendīcātae | ēmendīcāta | |
genitive | ēmendīcātī | ēmendīcātae | ēmendīcātī | ēmendīcātōrum | ēmendīcātārum | ēmendīcātōrum | |
dative | ēmendīcātō | ēmendīcātae | ēmendīcātō | ēmendīcātīs | |||
accusative | ēmendīcātum | ēmendīcātam | ēmendīcātum | ēmendīcātōs | ēmendīcātās | ēmendīcāta | |
ablative | ēmendīcātō | ēmendīcātā | ēmendīcātō | ēmendīcātīs | |||
vocative | ēmendīcāte | ēmendīcāta | ēmendīcātum | ēmendīcātī | ēmendīcātae | ēmendīcāta |