From fīniō (“to finish; set, appoint”) + -īvus.
fīnītīvus (feminine fīnītīva, neuter fīnītīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | fīnītīvus | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva | |
genitive | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīvī | fīnītīvōrum | fīnītīvārum | fīnītīvōrum | |
dative | fīnītīvō | fīnītīvae | fīnītīvō | fīnītīvīs | |||
accusative | fīnītīvum | fīnītīvam | fīnītīvum | fīnītīvōs | fīnītīvās | fīnītīva | |
ablative | fīnītīvō | fīnītīvā | fīnītīvō | fīnītīvīs | |||
vocative | fīnītīve | fīnītīva | fīnītīvum | fīnītīvī | fīnītīvae | fīnītīva |