From fugiō (“to flee”) + -īvus.
fugitīvus m (genitive fugitīvī); second declension
Second-declension noun.
Case | Singular | Plural |
---|---|---|
Nominative | fugitīvus | fugitīvī |
Genitive | fugitīvī | fugitīvōrum |
Dative | fugitīvō | fugitīvīs |
Accusative | fugitīvum | fugitīvōs |
Ablative | fugitīvō | fugitīvīs |
Vocative | fugitīve | fugitīvī |
fugitīvus (feminine fugitīva, neuter fugitīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
Number | Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
Nominative | fugitīvus | fugitīva | fugitīvum | fugitīvī | fugitīvae | fugitīva | |
Genitive | fugitīvī | fugitīvae | fugitīvī | fugitīvōrum | fugitīvārum | fugitīvōrum | |
Dative | fugitīvō | fugitīvō | fugitīvīs | ||||
Accusative | fugitīvum | fugitīvam | fugitīvum | fugitīvōs | fugitīvās | fugitīva | |
Ablative | fugitīvō | fugitīvā | fugitīvō | fugitīvīs | |||
Vocative | fugitīve | fugitīva | fugitīvum | fugitīvī | fugitīvae | fugitīva |