From fugiō (“to flee”) + -īvus.
fugitīvus m (genitive fugitīvī); second declension
Second-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | fugitīvus | fugitīvī |
genitive | fugitīvī | fugitīvōrum |
dative | fugitīvō | fugitīvīs |
accusative | fugitīvum | fugitīvōs |
ablative | fugitīvō | fugitīvīs |
vocative | fugitīve | fugitīvī |
fugitīvus (feminine fugitīva, neuter fugitīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | fugitīvus | fugitīva | fugitīvum | fugitīvī | fugitīvae | fugitīva | |
genitive | fugitīvī | fugitīvae | fugitīvī | fugitīvōrum | fugitīvārum | fugitīvōrum | |
dative | fugitīvō | fugitīvae | fugitīvō | fugitīvīs | |||
accusative | fugitīvum | fugitīvam | fugitīvum | fugitīvōs | fugitīvās | fugitīva | |
ablative | fugitīvō | fugitīvā | fugitīvō | fugitīvīs | |||
vocative | fugitīve | fugitīva | fugitīvum | fugitīvī | fugitīvae | fugitīva |