From ievainot (“to injure”) + -ums.
ievainojums m (1st declension)
singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
---|---|---|
nominative (nominatīvs) | ievainojums | ievainojumi |
genitive (ģenitīvs) | ievainojuma | ievainojumu |
dative (datīvs) | ievainojumam | ievainojumiem |
accusative (akuzatīvs) | ievainojumu | ievainojumus |
instrumental (instrumentālis) | ievainojumu | ievainojumiem |
locative (lokatīvs) | ievainojumā | ievainojumos |
vocative (vokatīvs) | ievainojum | ievainojumi |