From indīcō (“to declare publicly, proclaim”) + -īvus.
indictīvus (feminine indictīva, neuter indictīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | indictīvus | indictīva | indictīvum | indictīvī | indictīvae | indictīva | |
genitive | indictīvī | indictīvae | indictīvī | indictīvōrum | indictīvārum | indictīvōrum | |
dative | indictīvō | indictīvae | indictīvō | indictīvīs | |||
accusative | indictīvum | indictīvam | indictīvum | indictīvōs | indictīvās | indictīva | |
ablative | indictīvō | indictīvā | indictīvō | indictīvīs | |||
vocative | indictīve | indictīva | indictīvum | indictīvī | indictīvae | indictīva |