From in- + fortūnātus (“fortunate”), perfect passive participle of fortūnō (“make prosperous”).
īnfortūnātus (feminine īnfortūnāta, neuter īnfortūnātum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | īnfortūnātus | īnfortūnāta | īnfortūnātum | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnāta | |
genitive | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnātī | īnfortūnātōrum | īnfortūnātārum | īnfortūnātōrum | |
dative | īnfortūnātō | īnfortūnātae | īnfortūnātō | īnfortūnātīs | |||
accusative | īnfortūnātum | īnfortūnātam | īnfortūnātum | īnfortūnātōs | īnfortūnātās | īnfortūnāta | |
ablative | īnfortūnātō | īnfortūnātā | īnfortūnātō | īnfortūnātīs | |||
vocative | īnfortūnāte | īnfortūnāta | īnfortūnātum | īnfortūnātī | īnfortūnātae | īnfortūnāta |