Perfect participle of inrītō.
inrītātus (feminine inrītāta, neuter inrītātum); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | inrītātus | inrītāta | inrītātum | inrītātī | inrītātae | inrītāta | |
genitive | inrītātī | inrītātae | inrītātī | inrītātōrum | inrītātārum | inrītātōrum | |
dative | inrītātō | inrītātae | inrītātō | inrītātīs | |||
accusative | inrītātum | inrītātam | inrītātum | inrītātōs | inrītātās | inrītāta | |
ablative | inrītātō | inrītātā | inrītātō | inrītātīs | |||
vocative | inrītāte | inrītāta | inrītātum | inrītātī | inrītātae | inrītāta |