From interrogō (“to inquire, interrogate; argue”) + -īvus.
interrogātīvus (feminine interrogātīva, neuter interrogātīvum, adverb interrogātīvē); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | interrogātīvus | interrogātīva | interrogātīvum | interrogātīvī | interrogātīvae | interrogātīva | |
genitive | interrogātīvī | interrogātīvae | interrogātīvī | interrogātīvōrum | interrogātīvārum | interrogātīvōrum | |
dative | interrogātīvō | interrogātīvae | interrogātīvō | interrogātīvīs | |||
accusative | interrogātīvum | interrogātīvam | interrogātīvum | interrogātīvōs | interrogātīvās | interrogātīva | |
ablative | interrogātīvō | interrogātīvā | interrogātīvō | interrogātīvīs | |||
vocative | interrogātīve | interrogātīva | interrogātīvum | interrogātīvī | interrogātīvae | interrogātīva |