From kaukt (“to howl, to wail”) + -iens.
kauciens m (1st declension)
singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
---|---|---|
nominative (nominatīvs) | kauciens | kaucieni |
accusative (akuzatīvs) | kaucienu | kaucienus |
genitive (ģenitīvs) | kauciena | kaucienu |
dative (datīvs) | kaucienam | kaucieniem |
instrumental (instrumentālis) | kaucienu | kaucieniem |
locative (lokatīvs) | kaucienā | kaucienos |
vocative (vokatīvs) | kaucien | kaucieni |