Borrowed from Latin nominativus.
nominativus m (plural nominativi or nominativussen)
From nōminō (“to name, give name to”) + -īvus. Calque of Ancient Greek ὀνομαστική (onomastikḗ).
nōminātīvus (feminine nōminātīva, neuter nōminātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | nōminātīvus | nōminātīva | nōminātīvum | nōminātīvī | nōminātīvae | nōminātīva | |
genitive | nōminātīvī | nōminātīvae | nōminātīvī | nōminātīvōrum | nōminātīvārum | nōminātīvōrum | |
dative | nōminātīvō | nōminātīvae | nōminātīvō | nōminātīvīs | |||
accusative | nōminātīvum | nōminātīvam | nōminātīvum | nōminātīvōs | nōminātīvās | nōminātīva | |
ablative | nōminātīvō | nōminātīvā | nōminātīvō | nōminātīvīs | |||
vocative | nōminātīve | nōminātīva | nōminātīvum | nōminātīvī | nōminātīvae | nōminātīva |