Perfect passive participle of obstinō (“persist in”), from ob- (“by”) + *stinare, a verb related to sto (“I stand”).
obstinātus (feminine obstināta, neuter obstinātum, comparative obstinātior, superlative obstinātissimus, adverb obstinātē); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | obstinātus | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta | |
genitive | obstinātī | obstinātae | obstinātī | obstinātōrum | obstinātārum | obstinātōrum | |
dative | obstinātō | obstinātae | obstinātō | obstinātīs | |||
accusative | obstinātum | obstinātam | obstinātum | obstinātōs | obstinātās | obstināta | |
ablative | obstinātō | obstinātā | obstinātō | obstinātīs | |||
vocative | obstināte | obstināta | obstinātum | obstinātī | obstinātae | obstināta |