orīgin- (oblique stem of orīgō, “earliest beginning”, “origin”) + -ārius (suffix forming adjectives, frequently substantivised)
orīginārius (feminine orīgināria, neuter orīginārium); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | orīginārius | orīgināria | orīginārium | orīgināriī | orīgināriae | orīgināria | |
genitive | orīgināriī | orīgināriae | orīgināriī | orīgināriōrum | orīgināriārum | orīgināriōrum | |
dative | orīgināriō | orīgināriae | orīgināriō | orīgināriīs | |||
accusative | orīginārium | orīgināriam | orīginārium | orīgināriōs | orīgināriās | orīgināria | |
ablative | orīgināriō | orīgināriā | orīgināriō | orīgināriīs | |||
vocative | orīginārie | orīgināria | orīginārium | orīgināriī | orīgināriae | orīgināria |
orīginārius m (genitive orīgināriī or orīginārī); second declension
Second-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | orīginārius | orīgināriī |
genitive | orīgināriī orīginārī1 |
orīgināriōrum |
dative | orīgināriō | orīgināriīs |
accusative | orīginārium | orīgināriōs |
ablative | orīgināriō | orīgināriīs |
vocative | orīginārie | orīgināriī |
1Found in older Latin (until the Augustan Age).