From prōrogō (“to prolong; defer”) + -īvus.
prōrogātīvus (feminine prōrogātīva, neuter prōrogātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | prōrogātīvus | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva | |
genitive | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīvī | prōrogātīvōrum | prōrogātīvārum | prōrogātīvōrum | |
dative | prōrogātīvō | prōrogātīvae | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | |||
accusative | prōrogātīvum | prōrogātīvam | prōrogātīvum | prōrogātīvōs | prōrogātīvās | prōrogātīva | |
ablative | prōrogātīvō | prōrogātīvā | prōrogātīvō | prōrogātīvīs | |||
vocative | prōrogātīve | prōrogātīva | prōrogātīvum | prōrogātīvī | prōrogātīvae | prōrogātīva |