From prōvocō (“to call forth; provoke”) + -īvus.
prōvocātīvus (feminine prōvocātīva, neuter prōvocātīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | prōvocātīvus | prōvocātīva | prōvocātīvum | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīva | |
genitive | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīvī | prōvocātīvōrum | prōvocātīvārum | prōvocātīvōrum | |
dative | prōvocātīvō | prōvocātīvae | prōvocātīvō | prōvocātīvīs | |||
accusative | prōvocātīvum | prōvocātīvam | prōvocātīvum | prōvocātīvōs | prōvocātīvās | prōvocātīva | |
ablative | prōvocātīvō | prōvocātīvā | prōvocātīvō | prōvocātīvīs | |||
vocative | prōvocātīve | prōvocātīva | prōvocātīvum | prōvocātīvī | prōvocātīvae | prōvocātīva |