From sēmita (“path”) + -ārius (adjective forming suffix).
sēmitārius (feminine sēmitāria, neuter sēmitārium); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | sēmitārius | sēmitāria | sēmitārium | sēmitāriī | sēmitāriae | sēmitāria | |
genitive | sēmitāriī | sēmitāriae | sēmitāriī | sēmitāriōrum | sēmitāriārum | sēmitāriōrum | |
dative | sēmitāriō | sēmitāriae | sēmitāriō | sēmitāriīs | |||
accusative | sēmitārium | sēmitāriam | sēmitārium | sēmitāriōs | sēmitāriās | sēmitāria | |
ablative | sēmitāriō | sēmitāriā | sēmitāriō | sēmitāriīs | |||
vocative | sēmitārie | sēmitāria | sēmitārium | sēmitāriī | sēmitāriae | sēmitāria |
Nominalization of etymology 1. Attested from 767 CE in a Lombard document.[1]
sēmitārius m (genitive sēmitāriī or sēmitārī); second declension (Early Medieval Latin)
Second-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | sēmitārius | sēmitāriī |
genitive | sēmitāriī sēmitārī1 |
sēmitāriōrum |
dative | sēmitāriō | sēmitāriīs |
accusative | sēmitārium | sēmitāriōs |
ablative | sēmitāriō | sēmitāriīs |
vocative | sēmitārie | sēmitāriī |
1Found in older Latin (until the Augustan Age).