sortītus m (genitive sortītūs); fourth declension
Fourth-declension noun.
singular | plural | |
---|---|---|
nominative | sortītus | sortītūs |
genitive | sortītūs | sortītuum |
dative | sortītuī | sortītibus |
accusative | sortītum | sortītūs |
ablative | sortītū | sortītibus |
vocative | sortītus | sortītūs |
sortītus (feminine sortīta, neuter sortītum, adverb sortītō); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | sortītus | sortīta | sortītum | sortītī | sortītae | sortīta | |
genitive | sortītī | sortītae | sortītī | sortītōrum | sortītārum | sortītōrum | |
dative | sortītō | sortītae | sortītō | sortītīs | |||
accusative | sortītum | sortītam | sortītum | sortītōs | sortītās | sortīta | |
ablative | sortītō | sortītā | sortītō | sortītīs | |||
vocative | sortīte | sortīta | sortītum | sortītī | sortītae | sortīta |