From subiungō (“to subjoin, subordinate”) + -īvus.
subiūnctīvus (feminine subiūnctīva, neuter subiūnctīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | subiūnctīvus | subiūnctīva | subiūnctīvum | subiūnctīvī | subiūnctīvae | subiūnctīva | |
genitive | subiūnctīvī | subiūnctīvae | subiūnctīvī | subiūnctīvōrum | subiūnctīvārum | subiūnctīvōrum | |
dative | subiūnctīvō | subiūnctīvae | subiūnctīvō | subiūnctīvīs | |||
accusative | subiūnctīvum | subiūnctīvam | subiūnctīvum | subiūnctīvōs | subiūnctīvās | subiūnctīva | |
ablative | subiūnctīvō | subiūnctīvā | subiūnctīvō | subiūnctīvīs | |||
vocative | subiūnctīve | subiūnctīva | subiūnctīvum | subiūnctīvī | subiūnctīvae | subiūnctīva |