From tentō (“I try”) + -īvus.
tentātīvus (feminine tentātīva, neuter tentātīvum, adverb tentātīvē); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | tentātīvus | tentātīva | tentātīvum | tentātīvī | tentātīvae | tentātīva | |
genitive | tentātīvī | tentātīvae | tentātīvī | tentātīvōrum | tentātīvārum | tentātīvōrum | |
dative | tentātīvō | tentātīvae | tentātīvō | tentātīvīs | |||
accusative | tentātīvum | tentātīvam | tentātīvum | tentātīvōs | tentātīvās | tentātīva | |
ablative | tentātīvō | tentātīvā | tentātīvō | tentātīvīs | |||
vocative | tentātīve | tentātīva | tentātīvum | tentātīvī | tentātīvae | tentātīva |