Future active participle of concomitor
concomitātūrus (feminine concomitātūra, neuter concomitātūrum); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | concomitātūrus | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra | |
genitive | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūrī | concomitātūrōrum | concomitātūrārum | concomitātūrōrum | |
dative | concomitātūrō | concomitātūrae | concomitātūrō | concomitātūrīs | |||
accusative | concomitātūrum | concomitātūram | concomitātūrum | concomitātūrōs | concomitātūrās | concomitātūra | |
ablative | concomitātūrō | concomitātūrā | concomitātūrō | concomitātūrīs | |||
vocative | concomitātūre | concomitātūra | concomitātūrum | concomitātūrī | concomitātūrae | concomitātūra |