diminutus
Perfect passive participle of dīminuō.
dīminūtus (feminine dīminūta, neuter dīminūtum); first/second-declension participle
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dīminūtus | dīminūta | dīminūtum | dīminūtī | dīminūtae | dīminūta | |
genitive | dīminūtī | dīminūtae | dīminūtī | dīminūtōrum | dīminūtārum | dīminūtōrum | |
dative | dīminūtō | dīminūtae | dīminūtō | dīminūtīs | |||
accusative | dīminūtum | dīminūtam | dīminūtum | dīminūtōs | dīminūtās | dīminūta | |
ablative | dīminūtō | dīminūtā | dīminūtō | dīminūtīs | |||
vocative | dīminūte | dīminūta | dīminūtum | dīminūtī | dīminūtae | dīminūta |