From disiungō (“to disjoin”) + -īvus.
disiūnctīvus (feminine disiūnctīva, neuter disiūnctīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | disiūnctīvus | disiūnctīva | disiūnctīvum | disiūnctīvī | disiūnctīvae | disiūnctīva | |
genitive | disiūnctīvī | disiūnctīvae | disiūnctīvī | disiūnctīvōrum | disiūnctīvārum | disiūnctīvōrum | |
dative | disiūnctīvō | disiūnctīvae | disiūnctīvō | disiūnctīvīs | |||
accusative | disiūnctīvum | disiūnctīvam | disiūnctīvum | disiūnctīvōs | disiūnctīvās | disiūnctīva | |
ablative | disiūnctīvō | disiūnctīvā | disiūnctīvō | disiūnctīvīs | |||
vocative | disiūnctīve | disiūnctīva | disiūnctīvum | disiūnctīvī | disiūnctīvae | disiūnctīva |