From lieta (“thing, object”) + vārds (“word”), a calque of German Dingwort coined by Juris Neikens in 1850 as lietu-vārds; after some variation (A. Stērste had lietas vārds in 1879, and also K. Mīlenbahs in 1895), J. Pārstrauts suggested the form lietvārds in 1881, which eventually became accepted as standard in the 1940s.[1]
lietvārds m (1st declension)
singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
---|---|---|
nominative (nominatīvs) | lietvārds | lietvārdi |
accusative (akuzatīvs) | lietvārdu | lietvārdus |
genitive (ģenitīvs) | lietvārda | lietvārdu |
dative (datīvs) | lietvārdam | lietvārdiem |
instrumental (instrumentālis) | lietvārdu | lietvārdiem |
locative (lokatīvs) | lietvārdā | lietvārdos |
vocative (vokatīvs) | lietvārd | lietvārdi |
(parts of speech) runas daļas; īpašības vārds / adjektīvs, apstākļa vārds / adverbs, artikuls, saiklis / konjunkcija, izsauksmes vārds / interjekcija, lietvārds / substantīvs, skaitļa vārds / numerālis, partikula, prievārds / prepozīcija, vietniekvārds / pronomens, darbības vārds / verbs (Category: lv:Parts of speech)