From dēminuō (“to diminish”) + -īvus. The form dīminutīvus, on which most descendants are based, is based on dīminuō.
dēminutīvus (feminine dēminutīva, neuter dēminutīvum); first/second-declension adjective
First/second-declension adjective.
singular | plural | ||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
nominative | dēminutīvus | dēminutīva | dēminutīvum | dēminutīvī | dēminutīvae | dēminutīva | |
genitive | dēminutīvī | dēminutīvae | dēminutīvī | dēminutīvōrum | dēminutīvārum | dēminutīvōrum | |
dative | dēminutīvō | dēminutīvae | dēminutīvō | dēminutīvīs | |||
accusative | dēminutīvum | dēminutīvam | dēminutīvum | dēminutīvōs | dēminutīvās | dēminutīva | |
ablative | dēminutīvō | dēminutīvā | dēminutīvō | dēminutīvīs | |||
vocative | dēminutīve | dēminutīva | dēminutīvum | dēminutīvī | dēminutīvae | dēminutīva |
Noun descendants are at dēminutīvum.