From vietnieks (“replacement”) + vārds (“word”). A neologism coined by Juris Neikens as vietnieku vārds in 1850. The compound form originated and found wide acceptance in the 1930s.[1]
Audio: | (file) |
vietniekvārds m (1st declension)
singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
---|---|---|
nominative (nominatīvs) | vietniekvārds | vietniekvārdi |
accusative (akuzatīvs) | vietniekvārdu | vietniekvārdus |
genitive (ģenitīvs) | vietniekvārda | vietniekvārdu |
dative (datīvs) | vietniekvārdam | vietniekvārdiem |
instrumental (instrumentālis) | vietniekvārdu | vietniekvārdiem |
locative (lokatīvs) | vietniekvārdā | vietniekvārdos |
vocative (vokatīvs) | vietniekvārd | vietniekvārdi |
(parts of speech) runas daļas; īpašības vārds / adjektīvs, apstākļa vārds / adverbs, artikuls, saiklis / konjunkcija, izsauksmes vārds / interjekcija, lietvārds / substantīvs, skaitļa vārds / numerālis, partikula, prievārds / prepozīcija, vietniekvārds / pronomens, darbības vārds / verbs (Category: lv:Parts of speech)