From atriebt (“to avenge”) + -ējs (“-er”).
atriebējs m (1st declension, feminine form: atriebēja)
| singular (vienskaitlis) | plural (daudzskaitlis) | |
|---|---|---|
| nominative (nominatīvs) | atriebējs | atriebēji |
| accusative (akuzatīvs) | atriebēju | atriebējus |
| genitive (ģenitīvs) | atriebēja | atriebēju |
| dative (datīvs) | atriebējam | atriebējiem |
| instrumental (instrumentālis) | atriebēju | atriebējiem |
| locative (lokatīvs) | atriebējā | atriebējos |
| vocative (vokatīvs) | atriebēj | atriebēji |