Jau tālā senatnē cilvēki novēroja, ka dažas valodas līdzinās cita citai, ir tuvas vārdu skanējuma un nozīmes ziņā, arī vārdu lietošanas (piemēram, vārdu saistīšanas) ziņā, bet citām valodām grūti atrast ko kopēju. Taču zinātnisku kritēriju valodu radniecības noteikšanai nebija, tie pakāpeniski izveidojās tikai jaunākajos laikos, sākot ar 16. gadsimtu. Vēl ilgi trūka ne tikai pilnīgu metožu, bet arī pietiekamu salīdzināmo datu par atsevišķām valodām. Kad 18. gadsimtā tuvāk iepazinās ar senindiešu literāro valodu — sanskritu, pavērās jaunas iespējas valodu salīdzināšanai. Angļu orientālists V. Džonss (Jones, 1746—1794), izpētījis sanskrita rokrakstus un salīdzinājis šo valodu ar grieķu (sengrieķu) un latinu valodu, konstatēja, ka tām ir tuva radniecība, un secināja, ka tas nevar būt nejauši: droši vien šīs valodas cēlušās no kāda kopīga avota, kas varbūt vairs neeksistē. Šo tēzi vēlāk pierādīja citu valodnieku pētījumi.